Iekšējais miers - vai nemiers?
Kas tas ir -iekšējais miers? Ar prātu jau visi to saprotam, tas ir stāvoklis, kad Tu esi mierīgs, skaties uz dzīvi ar pozitīvām domām, esi komfortā un mierā ar sevi un apkārtējiem, smaidi, ej pa dzīvi ar paceltu galvu utt... Bet? Jautājums? Kur to dabūt, kā pie tā mieriņa tikt? Kur tas rodas, kāpēc kādam ir un kādam tā nav? Vai mūsdienās vispār vari būt mierīgā stāvoklī?
Mazliet skaidrojumam miers nenozīmē nekustīgums. Miers nozīmē normāls dienu ritējums ar notikumiem, sadzīviskām ainiņām, varbūt pat maziem ķīviņiem vai pārpratumiem. Kā sacīt jāsaka - normāla dzīve. Nevis nebeidzams vāveres ritenis vai panorāmas rats, kas nevaldāmi ripo lejup pa kalnu un tu tā iekšpusē redzi apkārtējo pasauli pazibot gar acīm, bet nevari no šī ripojošā riteņa izkāpt lai izbaudītu.
Bet man ir labā ziņa! Būt mieriņā tas ir iespējams. Un ziniet, tā sajūta ir tik laba! Bet šeit atkal jautājums ar ko sākt? Vai vispirms ir jāsakārto sava iekšējā pasaule, vai tā ārējā? Hmm, nu te gan laikam skaidras atbildes nav. Protams ir jāsāk ar sevi iekšpusē...., bet nesakārtojot savas ģimenes, darba, dzīvesvietas, draugu lietas, tā iekšiņa arī nespēs justies mierīga. Domas, sajūtas, emocijas ir ļoti, ļoti, ļoti svarīgas. Bet strādājot pie sevis iekšējā, es iesaku veikt mazu revīziju arī savā ikdienā apkārt. Vai tas kā es dzīvoju mani apmierina, vai darbs ko es darbu, vai ikdiena, kā to pavadu ir tā, kādu es gribētu? Vai manas attiecības ģimenē ir OK?
Šī brīža tendence, ir rakties sevī dziļumos, vilkt no turienes ārā pagātnes sārņus, mēģināt rast atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem, meklēt savu jēgu - kārtot to iekšiņu. Bet...... nesakārtojot ikdienas lietas ap sevi.... , turpinot griezties ikdienas ritenī, tam visam ir maza jēga. Es nebūt nesaku ka tas nav jādara - ir ...., bet ar mēru. Vispirms iesaku paskatīties uz savu ikdienu apkārt. Ja es turpinu iet uz nevēlamu darbu, dzīvot ar partneri ko sen vairs nemīlu, izlikties savu radu vai draugu priekšā, ka esmu laimīga/laimīgs....... Tad kur ir tā patiesība, vai meklējot savu dzīves jēgu iekšpusē, bet turpinot dzīvot tāpat, kas mainīsies......? Ko es ar visu to gribu teikt? Tikai to - kārtojiet savu dzīvi arī no tās redzamās, taustāmās puses, kamēr nepratīsiet novilkt svītru pateikt skaidru jā vai nē, gribu/negribu, tikmēr straujais rats griezīsies bez kontroles. Esiet apzināti un visupirms esiet drosmīgi, lai dzīvotu savu dzīvi ar mieru, apziņu un baudu!
Atļauj sev būt!
Interesanti laiki..... Tik daudz izmaiņu, pārmaiņu jaunu izaicinājumu. Bet jā, tie lielākoties ir izaicinājumi sevis paša stabilitātei un prasmēm, savai psiholoģiskajai noturībai un pacietībai. Bērniem - mājmācība, darbā - mājstrāde, tikšanās - zoompulcēs, brīvdienas -mājsēdē. Bet kaut kā, šajā visā jāatrod arī kustība, virzība un enerģija. Hmm, aizdomājos, cik daudz cilvēku ir sapņojuši par iespēju no rīta celties vēlāk un pagulēt 1h ilgāk, lai nebūtu katru dienu jādodas uz darbu, cik daudz bērnu ir sapņojuši, lai nebūtu jāiet uz skolu. Nu re, te tas viss ir! Jāizbauda, kamēr iespējams, jo zinām, tas nebūs uz ilgu laiku. Protams pasaulē uzskati mainīsies un būs lietas, kas arī turpmāk būs iespējamas darīt attālināti, bet ne tā kā šobrīd....... Šobrīd, vairāk kā nekad apzināmies, kas ir tās svarīgās lietas kas mums pietrūkst. Brīva komunikācija ar mums tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem, iespēja jebkurā brīdī doties ciemos, komunikācija ar kolēģiem, kopīga kafija. Un protams ļoti, ļoti, ļoti pietrūkst iespējas ceļot. Doties tālākos ceļojumos ārpus valsts robežām. Ziemā lielie kalni, un siltās zemes. Piedzīvojumi. Protams daudz interesantu lietu atklājas šeit uz vietas, un izrādās mums ir bezmaksas sporta laukumi (ezeri - kur slidot un uzraut hokeja spēli ar kaimiņiem, ceļi un meži kur ar distanču slēpēm izlaist kādu aplīti. Mūsu skaistā ziema! Kas to būtu domājis, ka slēpošana Latvijas pakalnos būs ekskluzīva nodarbe, un iespējas tur nokļūt, būs sarežģītākas kā biļešu iegāde uz dziesmusvētkiem!
Bet ideāls laiks, apzināt savas vērtības un salikt dzīves prioritātes!